Dvēseles izzināšana – psiholoģija

Medess – viena no divām galvenajām cilvēka sastāvdaļām, energoinformativa dzīvības izpausme. Otra cilvēka galvenā sastāvdaļa ir mums zināmais fiziskais ķermenis.

Dažādās tautās Medesu apzīmē ar citiem vārdiem, bet visvairāk dzirdētie ir: dvēsele, psihe, astrālais ķermenis, sirdsapziņa, smalkais ķermenis, gars, zemapziņa, virsapziņa, bezapziņa, mans iekšējais “es”, sirdsbalss, superego, velis, dilinka, Ātma, monāde, energoinformatīvā matrica, reaktīvais prāts u.t.t. Vienu un to pašu energoinformatīvo dzīvības izpausmi dažādu tautu senči ir apzīmējuši ar šodien tik daudz dzirdētiem, bet dažādi izprastiem vārdiem. Viskļūdaināk izprastais vārds šobrīd ir “psihe”. Mūsdienu psiholoģijā to definē kā smadzeņu šūnu aktivitātes izpausmi, bet, faktiski, smadzeņu šūnas aktivizējas tikai pēc tam, kad psihe ir devusi tām impulsus. Tātad, primāri ir psihes impulsi, bet sekundāras – smadzeņu šūnu aktivitātes izpausmes. Grieķi, kas šo vārdu ieviesa sarunvalodā, zināja, ka psihe ir no fiziskā ķermeņa neatkarīga dzīvības izpausme, kas var dzīvot fiziskajā ķermenī un arī bez tā. Laika gaitā grieķu zināšanas daļēji tika pazaudētas vai apzināti izkropļotas.

Mācība par dvēseli daudzu gadsimtu garumā attīstījās kā filozofijas sastāvdaļa. No sirmas senatnes līdz pat mūsdienām šajā mācībā dominējuši divi uzskati, kas nereti noveduši līdz pat fiziska rakstura cīņai par to, vai dvēsele ir fiziskā ķermeņa sastāvdaļa, vai arī substance, kas spēj dzīvot pilnīgi patstāvīgi, būdama neatkarīga no fiziskā ķermeņa. Tikai 19. gadsimta 70. gados psiholoģija izveidojās par atsevišķu zinātni.

Vienlaicīgi ar filozofiju attīstījās bioloģija un fizioloģija, kurām vajadzēja palīdzēt atklāt noslēpumus par dvēseli. Diemžēl, tikai šobrīd esam pie sliekšņa, kuru pārkāpjot, uzzināsim visu mūs interesējošo par dvēseli. Līdzšinējās psiholoģijas teorijas tiks sagrautas pašos pamatos, jo tā ir tipiska maldu mācība, kurai ar patiesību ir maz kopīga.

Austrumu leģendās parādās informācija, ka cilvēks ir gars, kas tērpies ugunīgajā, smalkajā blīvajā apvalkā. Par to, kas šeit ir domāts kā ugunīgais apvalks, es rakstīšu turpmāk jo, zināmā mērā, uz cilvēku tas ir attiecināms, bet šobrīd apstiprināšu, ka cilvēks sastāv no smalkās daļas un blīvā apvalka. Smalkā daļa šeit jāsaprot kā dvēsele, bet blīvais apvalks – fiziskais ķermenis.
Sirdsapziņa. Vai tā varētu būt. ka šim asins sūknim – sirdij – ir apziņa? Sīkāk apskatot to varētu apstiprināt, bet, faktiski, tie, kuri pirmie sākuši teikt – “ar sirdi jūtu”, “man sirds priekšā saka”, “mana sirdsbalss uz mani runā”, nav zinājuši, ka informācija nenāk no sirds, bet gan no dvēseles smadzeņu centra, kas atrodas blakus sirdij. Tāpēc cilvēku apziņā tādi jēdzieni kā sirsnība un dvēseliskums ir cieši saistīti, lai gan, faktiski, dvēseles izpausmēm ar sirds darbību ir maz sakara.

Zemapziņa, Virsapziņa – divi pilnīgi pretēji zinātnieku uzskati par vienas un tās pašas sistēmas darbību. Lai gan katram, pētot dvēseli, bijusi sava daļa patiesības. To, kāpēc dvēsele reizēm izpaužas kā kaut kas zemāks par apziņu, bet citreiz augstāks, uzzināsiet turpmākajās nodaļās.
Vācu matemātiķis un fiziķis, Gotfrīds Vilhelms Leibnics (1646 – 1716), bija saistīts arī ar metafiziku. Savā darbā “Monadoloģija” Leibnics pauž viedokli par to, ka viss sastāv no monādēm, kuras, lai gan savstarpēji neatkarīgas, tomēr rīkojas iepriekš paredzama veida, un tāpēc nav iemesla kristīgajai ticībai konfliktēt ar zinātni. Ja vien šis visnotaļ cienījamais zinātnieks būtu zinājis, ka ar vārdu “monāde” apzīmē tikai noteiktas īpašības dvēselē, tad, protams, viņš neapgalvotu, ka nav iemesla konfliktam ar kristīgo pieeju. Iemesls ir un pat ļoti nopietns! Tāpēc arī Voltērs bija tiesīgs romānā “Kandids” izsmiet Leibnica teoriju un tajā pausto optimismu. Iepriecina tas, ka Leibnics, būdams ļoti nopietns zinātnieks, ir piekļuvis tik tuvu patiesībai, no kuras tik tālu mūs aizveduši tie, kuri izliekas par kristiešiem.

post

Biodegvielas ražošana

Biodīzelis

Biodīzelis ir augu eļļas pārstrādes procesā iegūts metilēsteris, tādejādi biodīzelis, kas iegūts no rapšu sēklām, ir zināms kā rapšu metilēsteris. Metilēsterus var iegūt salīdzinoši vienkārša procesa rezultātā. Par pamatu kalpo augu eļļa, kas tiek filtrēta. Pēc tam tiek atdalīts ūdens un citi nevēlamie piemaisījumi. Pēc tam eļļa tiek sajaukta ar spirtu – parasti metanolu un kādu katalizatoru – parasti nātrija vai kālija hidroksīdu. Ķīmisko pārvērtību rezultātā tiek sagrauta eļļas molekulu triglicerīdu struktūra taukskābēs un glicerīnā. Ražošanas procesā bez biodīzeļa tiek iegūti divi vērtīgi blakusprodukti: glicerīns, kas tiek izmantots farmācijas ražošanā, un rapšu sēklu rauši.

Bioetanols

Bioetanola ražošana lielā mērā atkarīga no izejvielu pieejamības. Ja etanola ražošanas procesā tiek izmantotas izejvielas, kuru pamatā ir dažādi cukurus saturoši augi, tādi kā cukurbietes, tās nepieciešams samalt un izmērcēt, lai atdalītu cukuru sastāvdaļas. Maisījumam tiek pievienots raugs, lai nodrošinātu fermentatīvo rūgšanu, kuras procesā veidojas spirts un ogļskābā gāze. Destilējot iegūto šķīdumu, tiek iegūts etanols līdz vajadzīgajai koncentrācijai. Ja iegūto etanolu paredzēts izmantot maisījumā ar benzīnu, tad nepieciešams no tā atdalīt ūdeni.

Ja etanola ražošanas procesā tiek izmantoti graudaugi, tad ražošanas process ietver graudu attīrīšanu un malšanu. Tiek izmantots enzīms amilāze, kas pārvērš cieti fermentējamos ogļhidrātos jeb cukuros. Tālāk ražošanas process ir līdzīgi kā pārstrādājot cukurbietes. Etanola iegūšanas procesā atkarībā no izmantotā graudu veida var iegūt dažādus blakusproduktus – piemēram, proteīniem bagātu dzīvnieku barību, saldinātājus u.c.

Biometāns

Biometāna ražošana ietver trīs pakāpes:
• atkritumu pirms-sagatavošana;
• fermentācija, kuras rezultātā atkritumi tiek sašķelti līdz biogāzei;
• biogāzes attīrīšana, kuras rezultātā, atdalot ogļskābo gāzi un citus piemaisījumus, tiek iegūts 95% biometāns.

Fermentācijas process atkarībā no izejvielām un izmantotajām tehnoloģijām parasti aizņem 15-20 dienas. Iegūtais biogāzes apjoms un metāna saturs tajā atkarīgs gan no izmantotajām izejvielām, gan attīrīšanas tehnoloģijām. Pamatā pārstrādājot kanalizācijas notekūdeņus un kūtsmēslus tiek iegūts mazāks apjoms gāzes, nekā pārstrādājot pārtikas atkritumus. Izmantojot vietējās pārstrādes tehnoloģijas, no tonnas atkritumu var iegūt vidēji 100 kubikmetrus biometāna, kamēr, izmantojot centralizētās tehnoloģijas no tonnas atkritumu var iegūt līdz pat 300 kubikmetriem biometāna.

Līdztekus biogāzei, tiek iegūts šķidrs materiāls, kas var tikt veiksmīgi izmantots kā mēslošanas līdzeklis lauksaimniecībā, tādejādi arī aizstājot fosilo minerālmēslu izmantošanu.